Apsveicam!

 

 

Lai celtu barikādes uz ielām, vispirms bija jānojauc  „barikādes” sevī.

Katras tautas dzīvē ir brīži, kas rakstīti vēstures grāmatu lappusēs, paliek cilvēku atmiņās, nostāstos, leģendās sasniedz nākamās paaudzes. Tāda bija arī Baltijas valstu nevardarbīgā pretošanās brūkošās PSRS pēdējiem mēģinājumiem apspiest neatkarības centienus.

1991. gada janvāra barikādes Rīgas pilsētas ielās ir kalendāra skaitļos īss, bet saturiski teju vai bezgalīgs brīdis, kad valstiski svarīgos objektus sargāja smagās lauksaimniecības tehnikas „aizsardzības vaļņi” un lauku vīri, kuri uz dažām nedēļām sakusa vienotā patriotiskā valsts apliecinājumā.

Tieši tā pat kā toreiz arī šodien jaunieši būtu gatavi pamest skolas solus, lai dotos, ja kas tāds atkārtotos, liecināja jauniešu savstarpējās saunas gaitenī pēc barikāžu atceres pasākuma. Šoreiz mazliet savādāk kā ierasts, Vecumnieku vidusskolas jaunieši pulcējās tautas nama zālē, starp barikādēm un ugunskuriem šķindēja  līdzpaņemtā tējas krūze, vīdēja plakāti „PAR BRĪVĪBU”, tā laika vēsturiskās piemiņas lietas vedināja  kavēties 1991.gada notikumos. Mūsu pulkā šoreiz bija trīs tā laika aculiecinieki – Aivars Ķiņķevskis, Guntis Kalniņš, Ainārs Ķienis, kurš uzrunāja jauniešus ar tā laika garaspēku. Jauniešus rosināja domāt par tā laika notikumiem mazliet neierastāk kā citas reizes. „Lai celtu barikādes uz ielām, vispirms bija jānojauc  „barikādes” sevī”, Aināra Ķieņa vēstījums skaidri pateica, ka toreiz, lai dotos uz barikādēm, kāds nevilcinājās ne mirkli, kāds lauza sevī šīs barikādes  un varbūt  aizbrauca pēc dienas divām, vai pat vispār neaizbrauca, jo īsti nesaprata, neapzinājās, baidījās saprast, ka var būt arī savādāka dzīve,  ka vara var piederēt tautai.

Otrs vēstījums, ko mums atgādināja  Ainārs Ķienis bija, neaizmirst mūsu varoņus, tas nekas, ka mēs nebijām klāt 1.pasules vai 2. Pasaules kara notikumos, vai Barikādēs, tie ir mūsu varoņi, kas ziedoja savas dzīvības par mums. „Ja mēs viņus aizmirsīsim tad nogalināsim tos otrreiz”, un tos mēs noteikti negribam. Paldies Aināram Ķienim par aizkustinošo stāstījumu par tā laika izjūtām, bar garāko ceļu līdz mājām, par „Miedziņa” sargāšanu Zaķusalā, par neizmērojamo dzimtenes mīlestības sajūtu, kas mūsu pasākumam piešķīra īpašu nokrāsu. Paldies skolēniem  - Elīnai Saknei, Robertam Kļaviņam, Rihardam Kārkliņam, Niklāvam Ņikiforovam, Dāvim Vēverim, Mārim Tamanim, Kalvim Ņikiforovam par priekšnesumu gatavošanu atceres pasākumā. Paldies ansambļa meitenēm  un  skolotājai Dacei  Startai par muzikālās noskaņas radīšanu. Paldies Jānim Plūmem un visiem skolēniem, kas palīdzēja sarūpēt barikādes, jo bez tām visas atmiņas būtu daudz blāvākas, paldies. Paldies tautas nama vadītājai par plašumu,  kur varējām īstenot savas pasākuma ieceres un Ingum Liepam, par ugunskura stariem!

Zālē valdošais klusums, gan filmas, kad atmiņu stāstījumu laikā  likās stindzinošs, it ka uz mirkli būtu apturēts laiks, skolēni bija iekāpuši laika vilcienā un nokļuvuši 1991.gada janvārī,  reti kad mums skolā šajās dienās izdodas sadzirdēt klusumu, šoreiz tas izdevās. Paldies audzinātājiem, paldies skolēniem.

Lai to dienu notikumi mums dod spēku nečīkstēt par ikdienas sīkumiem, nekritizēt valdību, apvainot vienam otru straujā dienas ritmā, kad kaut ko nepaspējam.

Lai mēs esam tik pat vienoti un gaiši kā toreiz arī šodien, jo varam dzīvot, elpot, strādāt BRĪVĀ VALSTĪ. Ir neskaitāmas tautas, kas ir skaitliski lielākas, kam vispār nav savas valsts. MUMS TĀDA IR!

 

Sanita Roga

Vecumnieku vidusskolas

direktora vietniece

ārpusstundu darbā